Pieredzējuši un profesionāli dārznieki iesaka dažus kailsakņus labāk pierakt - pagaidīt līdz pavasarim, nevis stādīt uzreiz.
Kad kokiem ir nokritušas lapas, bet zeme vēl nav sasalusi, pienācis laiks stādīt kailsakņus. Kailsakņi ir augu stādi, kas izrakti tieši no lauka vai pierakuma un, neieliekot podā vai maisā, tiek piedāvāti pircējiem. Augi ar kailām saknēm parasti ir vismaz par trešdaļu lētāki nekā tie, ko tirgo podos. Pērkot augu podā, jāmaksā gan par kūdru, gan podiņu, gan krietni lielāko audzētāja un tirgotāja darbu - kopt un pārvadāt augus podos ir daudz grūtāk nekā kailsakņus.
Droši stādi ābeles, cidonijas un citus krūmiņus, jo zeme tad ir pietiekami mitra, lai tie veiksmīgi ieaugtu. Bumbieru, plūmju un ķiršu stādīšanu gan atstāj uz pavasari, tos vari pierakt. Stādus uz ziemu pierok, piesedz un parūpējas, lai peles netiek klāt. Augus ar vājāku ziemcietību, piemēram, ķiršus, plūmes, magnolijas, filadelfus, labāk stādīt pavasarī, jo tie var ciest ziemas salā.
Iegādājoties kailsakņu stādus rudenī, tiem jābūt atlapotiem jau kokaudzētavā.
Ja stādam klāt ir lapas, caur tām iztvaiko ūdens, līdz ar to augs mitrumu ņems no zariem un stumbra un rezultātā izžūs.
Pierakšanu izmanto dažādos gadījumos. Piemēram, ja nav sagatavota vieta vai nav laika visus iegādātos kailsakņus iestādīt. Tāpat to nosaka kokauga sugas īpatnības: ne visas kultūras rudenī paspēj pilnvērtīgi iesakņoties. Rudenī parasti nestāda tos augļu kokus, kuriem var būt problemātiska dzinumu un sakņu kakla ziemcietība pirmajā sezonā pēc iestādīšanas - saldie un skābie ķirši, plūmes, persiki, aprikozes, arī bumbieres. Bet, tieši rudenī stādaudzētavās vienmēr ir plašāks šķirņu sortiments, jo pavasarī parasti tirgo tikai atlikumus.
Stādus – katru atsevišķi, nevis sasietus kopā, pierok slīpeniski ar galotni uz dienvidiem.
Pierakšana ir laba izvēle, jo tā augļu koku vai ogulāju stādus var kompakti salikt kopā. Turklāt bargās ziemās pierakumā vieglāk stādus pasargāt no stipra sala nekā tad, ja tas būtu jāveic jau garā rindā sastādītiem kokiem.
Rūpīgi jāizvēlas vieta.
Svarīgākais, lai tur nekādā gadījumā neuzkrātos nokrišņu ūdens (lietus, kūstošais sniegs utt.) vai virsūdeņi. Augsne pierakšanas vietā nedrīkst būt sablīvēta un pārāk smaga.
Pierakšanas bedre tās dziļākajā vietā jārok tik dziļa, lai lielāko stādu sakņu gali nepaliktu virs augsnes virskārtas, bet tiktu pilnībā apsegti ar augsni. Parasti bedre vai tranšeja ir lāpstas dziļumā. Pierakumā nedrīkst likt stādus, sasietus buntēs, citādi peles veidos midzeni un sabojas stādu stumbriem mizu.
Ja ir nopirkti divgadīgi augļu koku stādi, kam jau ir skeletzari, tos var viegli sasiet kopā, taču ne pārāk cieši, lai pelēm nebūtu vilinājuma tur iemitināties. Pierakumā pret grauzējiem novieto saindētas ēsmas.
Stādi jāliek slīpi, ne stāvāk kā 30 grādu leņķī, un ar galotni dienvidu virzienā. Tā kā pierakumā augi ir teju 6 mēnešus, parasti citā virzienā, tie, liecoties pret sauli, izlieks līku stumbru vai galotni.
Stādus ar zariem un kuplākām saknēm pierakumā novieto tā, lai to lielākā virsma būtu plakaniski attiecībā pret augsnes virsmu un mazāk augsnes vajadzētu tērēt, lai stādus apmestu.
Sakņu sistēmu un daļu no stumbra apmet ar augsni. Svarīgi, lai apmetamā augsne būtu maksimāli irdena, jo tai ir jāiebirst starp stādu saknēm un stumbriem. Sakņu kaklam jāatrodas zem augsnes.
Tā ap saknēm rūpīgi jāpieblietē. Bet nedrīkst pierakt arī par dziļu, lai nenosustu stumbri. Ārā no augsnes jāpaliek vismaz 1/3 daļai no stādu garuma. Sākoties pastāvīgam salam, tiem uzliek egļu zarus. Ja tuvojas ļoti spēcīgs sals, augsnes daļu, kas uzbērta pa virsu, var papildus nomulčēt ar salmiem, sienu, bet zarus - ar egļu skujām. Labs un ērts materiāls ir skaidas, arī kūdra.
Pērkot kailsakņu stādus, ir iespēja labi novērtēt auga sakņu sistēmu - vai saknes ir spēcīgas un veselīgas.
Saknes nedrīkst būt iežuvušas un lūstošas, tām jābūt lokanām. To var pārbaudīt, ar nagu viegli pakasot virsējo brūngano miziņu. Ja miziņa nenāk nost, tas nozīmē, ka saknes ir apkaltušas, - tādu stādu nevajag pirkt.
Pavēro, cik rūpīgi pārdevējs sargā stādu saknes. Ja stādi tirgus laukumā vai audzētavā ir nolikti tā, ka to saknes žūst vējā un saulē, pastāv risks, ka tās būs apkaltušas un stāds neieaugs. Ja saknes ir pelēcīgas un sausas, labāk neņem šo stādu, bet izraugies citu, kam pie saknēm ir svaigas, mitras zemes piciņas.
Visiem stādiem, kas nākuši no sertificētām kokaudzētavām, ir jābūt auga pasei, kas piestiprināta pie koka stumbra. To ieteicams saglabāt līdz brīdim, kamēr koks vai krūms ieaugas. Ja gadījumā kociņš pavasarī neuzplaukst, ar auga pasi un neuzplaukušo koku var doties pie audzētāja un lūgt, lai to apmaina pret citu stādu.
Dodoties pēc stāda, jau laikus pārdomā, kā to nogādāsi mājās, jo kailās saknes ir diezgan vārīgas, turklāt ātri sakalst rudens saulē un vējā. Vislabāk būtu saknes ievietot plēves maisā. Ja stāds jāved tālu, saknes vēlams iemērkt ūdens un māla maisījumā un ievietot mitrā kūdrā. Nevajag tīt saknes avīzēs vai citā papīrā, jo tas vēl vairāk atņems saknēm mitrumu. Visvārīgākās ir ķiršu saknes.
