Modernie eiropieši saka, ka vaniļa uzlabo piena un saldo ēdienu garšu. Savukārt indonēzieši uzsver, ka vaniļa ir laimes orhideja, kas pacilā garu, rada svētlaimi, rosina seksuālas fantāzijas un šo iemeslu dēļ jālieto pēc iespējas biežāk.
Vaniļa tiek dēvēta gan par garšvielu karalieni, gan par laimes orhideju, gan par acteku orhideju utt. Bet matemātiski, vaniļa ir otra dārgākā garšviela pasaulē.
Vaniļa ir orhideju dzimtas augs, kurš vijas augšup pa citu koku stumbriem. Vaniļas dzimtene ir Meksika un līdz pat 19.gs. to neizdevās ieaudzēt citās zemēs. Pats augs izauga, bet neveidojās augļi, jo tikai Meksikā bija īpaša bite, kas spēja apputeksnēt vaniļu. Tā kā vaniļas ziedi atveras tikai vienu dienu, Meksikas bitēm talkā nāk īpašas sugas kolibri. Tikai 19.gs. 40-jos gados izdevās mākslīgi apputeksnēt vaniļas ziedu, tādējādi paverot iespēju vaniļu audzēt ārpus Meksikas.
Pārdošanā mēdz būt dažādi vaniļas produkti:
- Vaniļas cukurs - cukurs, kam pievienots 25% īstās vaniļas. Šo cukuru var pazīt pēc brūnganās krāsas, kā arī uz paciņas parasti ir uzrakstīts Bourbon, kas kalpo par zināmu kvalitātes zīmi. Vaniļas cukurs jāuzglabā cieši slēgtā traukā, sausā un vēsā vietā, jo siltumā samazinās vaniļas cukura aromāts un garša. Arī mājās var pagatavot kvalitatīvu vaniļas cukuru – gareniski pārgrieztu pāksti jāievieto cieši noslēdzama cukura traukā. Ik pa laikam cukura trauku sakratot, lai aromāts uzsūktos vienmērīgi, ļauj vismaz nedēļu aromātam ievilkties;
- Vaniļas ekstrakts – vaniļas pākšu izvilkums alkoholā, kam dažkārt pievienots nedaudz cukura sīrupa. Vaniļas ekstraktu parasti uzglabā vēsā vietā (ledusskapī);
- Vanilīnu iegūst sintētisku procesu rezultātā. Samaisot to ar pūdercukuru, iegūst vanilīna cukuru, kas ir sniegbaltā krāsā ar uzmācīgu smaržu un nepatīkamu pēcgaršu. Vanilīnu, tāpat kā vaniļas cukuru vajag uzglabāt cieši slēgtā traukā, sausā un vēsā vietā;
- Vaniļas pākstis pārdod pa vienai vai vairākām mēģenēm līdzīgos stikla trauciņos, lai tās neuzsūktu citus aromātus. Jo tumšākas krāsas pākstiņas, jo intensīvāks būs aromāts. Vaniļas pāksts kvalitāti var noteikt pēc baltiem kristāliņiem uz tās. To dažkārt cenšas imitēt - uz pāksts uzsmidzinot sintētiskos vanilīna kristālus. Imitāciju var atpazīt pēc vienmērīgā klājuma, turpretī īstie vaniļas kristāli ir dažāda lieluma un neregulāri. Vaniļas pāksts iekšpusē ir tumši brūns mīkstums, ko ēdienu gatavošanai izkasa ar karotīti un izšķīdina kādā siltā šķidrumā (pienā, sulā utt.), atbilstoši receptei. Iztīrīto vaniļas pāksti pašu arī var likt pienā un pavārīt, tad izņemt ārā un izžāvēt. Starp cik vaniļas pāksts ir ļoti aromātiska, šādi var rīkoties pat vairākas reizes.
